Aļonas Burves vīrs, pirms 2013.gada 21.novembra vakarā "Maximā" viņam virs galvas iebruka jumts, paspēja pateikt sievai, ka mīl viņu. Aļona, atrodoties zem gruvešiem, atrada sevī spēkus, lai tiktu ārā. Patlaban viņa atrod spēkus, lai dzīvotu un audzinātu savus bērnus.

"Todien mums bija jubileja – divpadsmit kopdzīves gadi un mēs nolēmām nopirkt kaut ko galdam. (..) Mēs piegājām pie kases, kā tagad atceros, ka samaksājām 17 latus, un vīrs sāka krāmēt produktus. Es steidzināju vīru, bet viņš atcirta, ka, viņam jānes maisi, tāpēc saliks visu, kā viņam ir ērti. Bet pēc tam bija blīkšķis un viss," sarunā ar MIX TV stāsta Aļona.

Un kas notika pēc tam?

Es joprojām nespēju aizmirst Andreja acis tajā brīdī. Viņš satvēra mani aiz rokas un teica, ka ļoti mīl mani. Es arī pateicu viņam, ka ļoti mīlu viņu. Viņš pasmaidīja. Pēc tam es ieraudzīju, kā aiz viņa muguras sāk iebrukt jumts, bet pēc sekundes – kā dzelzs stienis pāršķeļ mana vīra galvu uz pusēm...

Nezinu kā, varbūt vīrs pagrūda, bet es atrados malā. Manas kājas bija iespiestas betonā, bet es sapratu, ka tās ir jāatbrīvo. Ar grūtībām, izciešot lielas sāpes, man tas izdevās. Es centos izvilkt vīru, bet sapratu, ka nevaru izkustināt betonu... Un tad sāku meklēt izeju...

Vai Jums kāds palīdzēja, kad izkļuvāt ārā? Psihologi, vēl kāds?

Tajā brīdī psihologs bija vajadzīgs meitenēm policistēm, kuras atbrauca pirmās un redzēja otro nogruvumu. Viena no viņām tā drebēja, ka nevarēja uzrakstīt protokolu. Apkārt bija briesmas. Cilvēki tika nesti ārā briesmīgā stāvoklī. Dažus tas betons vienkārši saspieda.

Cik daudz laika jūs pavadījāt pie veikala?

Es negāju no turienes prom. Visu vakaru, nakti, pēc tam dienu. Andreju atrada nākamās dienas vakarā, viņš bija piecdesmit pirmais. Bet mana draudzene Jūlija Burdukēviča bija pēdējā – piecdesmit ceturtā.

Jūs ticējāt, ka Andrejs ir dzīvs?

Laikam jau manas smadzenes saprata, ka Andreja vairs nav. Es taču redzēju, kā viņa galva tika pāršķelta uz pusēm. Bet sirds negribēja tam ticēt. Es joprojām nespēju pieņemt, ka viņa vairs nav.

Vai Jūs uzdevāt sev jautājumu, kāpēc tas viss notika ar Jums?

Kāpēc tas notika? Man ir viena atbilde – nolaidības dēļ. Apsargu, celtnieku, valdības... Es neuzskatu, ka mēs dzīvē esam kaut ko briesmīgu izdarījuši, lai tiktu tā sodīti.

Laikam jau mums jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kas gāja bojā. Ja šī traģēdija nebūtu notikusi 21.novembrī, tā varēja notiks Ziemassvētkos. Tad upuru būtu daudz vairāk. Bojāgājušie izglāba citu dzīvības.

Kā Jūs atceraties savu vīru?

Visbiežāk atceros viņa smaidu. Viņš bija kompānijas dvēsele, viņš mācēja izraisīt emociju sprādzienu.

Mūsu draugi joprojām nespēj noticēt, ka es esmu viena. Mēs divpadsmit gadus bijām nešķirami, vienmēr bijām kopā, sazvanījāmies gandrīz katras desmit minūtes... Pat nezinu, kāpēc. Vienkārši baidījāmies atlaist viens otru pat uz īsu laiku.

Es agrāk neticēju mīlestībai, bet kopā ar Andreju noticēju.

3.novembrī Andrejam palika 43 gadi. Viņš sasauca draugus, visu sagatavoja svinībām. Un tad pie galda sacīja dīvainu tostu: "Iedzersim par manu sievu, es gribu viņai uzdāvināt dzīvi!".

Vai Jūs ticat, ka vīrs ir blakus?

Es katru rītu mostos ar vārdiem: "Labrīt, Andrej". Kad eju uz biedrības "Zolitūde 21.11" tikšanās reizēm, man vienmēr ir sajūta, ka viņš ir blakus. Es jūtu viņa siltumu, viņa elpu.