Kaislīga neatkarības fane nobučojusi jauno, skaisto politiķi Einaru Repši
4.maijs. Aiz priekiem nobučoja jauno, smuko deputātu Repši.
Kurš gan atceras, kas viņam bijis mugurā šajā datumā pirms 25 gadiem? Maija Stefane zina – viņai bija kleita ar rozā un ziliem ziediem! Viņa to atceras, jo 1990.gada 4.maijs – brīdis, kad Latvija sper milzu soli pretī ilgi gaidītajai neatkarībai – ir diena, kurā katra detaļa iespiedusies atmiņā uz palikšanu, vēsta Latvijas Televīzijas Panorāma.
1990. gadā Maija Stefane strādāja Doma muzejā. No radio ziņām bija uzzinājusi, ka 4. maijā būs mēģinājums pieņemt Latvijas neatkarības deklarāciju. Nav bijis divu domu, ka no darba jāizšmauc un jābūt pie Augstākās Padomes.
"Skaitījām skaļā balsī balsis. No Saeimas visu laiku teica: “Izbeidziet bļaustīties, klusāk! Mēs nevaram sēdi vadīt, mēs pārtrauksim sēdi!” Bet neviens jau neklausīja, tas nebija iespējams," atminas Stefane.
Maijas vīrs Gunārs tobrīd bija darbā Pārdaugavā. "Mēs pa radio klausījāmies. Tur tāds vecs radio bija, bet dzirdēt varēja labi. Un mēs tās balsis skaitījām līdzi, lai gan mēs pat nezinājām, cik balsu vajadzīgs. Kad jau sāka gavilēt, ka ir pietiekoši balsu, tad mēs arī priecājāmies līdzi," saka Gunārs Stefans.
Klātesot pie Augstākās Padomes, Maijai emocionālākais brīdis bijis, kad durvīs parādījušies par Latvijas neatkarību balsojušie deputāti.
"Mēs apkārt visi aplaudējām, raudājām, smējāmies. Tagad pat, kad es stāstu, gribas raudāt. Prieks bija vienreizējs. (..) Cilvēki deva deputātiem ziedus, pieskrēja klāt, apskāva, nobučoja. Es arī noskatīju vienu tādu jaunu, smuku deputātu, beidzot saņēmos un arī pieskrēju, nobučoju. Tas bija Einars Repše," smaida Maija.
Stefanu meitām tolaik bijuši vien 10 un trīs gadi, taču viņas ņemtas līdzi uz daudziem atbrīvošanās kustības pasākumiem. Šīs atmiņas ir viens no balstiem, uz kura būvēta abu jauno sieviešu mīlestība pret Latviju. Stefani daudz negaužas to, kas Latvijā nenotiek kā toreiz cerēts. Maija vien norāda uz pirmo lietu, kas, viņasprāt, sabiedrībā izskaužama.
"Mēs īsti nespējam novērtēt otra cilvēka sasniegto un tiekties paši tam līdzi. Mēs kaut kā ieraugām, ka kāds kaut ko labu izdara, kaut ko sasniedz - mēs sākam skaust. (..) Nu, tādā ziņā mūsu ģimeni Dievs ir pažēlojis, mēs neslimojam ar skaudību," saka Maija.