Uzņēmējs, bijušais basketbolists un ekspremjers Vilis Krištopans (61) pēc aiziešanas no aktīvās politikas jau 16 gadus dzīvi sadala starp Ameriku un Latviju. Janvārī Krištopans bija Latvijā un viesojās «Rīga TV24» raidījumā «Rampas ugunis». Uzņēmējs sarunā ar Andri Kiviču runāja gan par dzīvi Amerikā, gan par to, kā pirms 36 gadiem ātri pieņēmis lēmumu, ka Aija būs viņa sieva, arī to, kāpēc dēliem savulaik nav devis naudu, vēsta Vakara Ziņas.

Ja būtu 25 gadus vecs, brauktu prom no Latvijas

Vilis Krištopans pazīstams gan kā uzņēmējs, gan kā bijušais basketbolists, gan politiķis. Viņš gan atzīst, ka vairāk politikā neatgriezīsies, jo šī «dziesma ir izdziedāta». Nekaunoties atzīt, ka pieļāvis arī kļūdas, Krištopans teic: «Ja man tagad būtu 25 gadi, es brauktu prom no Latvijas, veidotu biznesu Amerikā. Kopš tur dzīvoju, un nu jau tie ir 16 gadi, spēlējot golfu, satieku dažādus cilvēkus, ļoti interesantus, veiksmīgus, un, klausoties viņu stāstos, viņu pieredzē, varu teikt, ka esmu pabeidzis otru augstskolu. Bet Amerikā jau, protams, ir arī citi mērogi. Tur veidot biznesu ir lielākas iespējas. Un es zinu – ja man tagad būtu iespēja un varētu visu sākt no jauna, es būtu nevis miljonārs, bet miljardieris.» Uz Kiviča jautājumu, ar ko viņš sāktu, kādu biznesu veidotu, Krištopans atbild: «Tas nav svarīgi. Var sākt ar jebko, kaut vai veļas mašīnu biznesu.» Krištopans gan atzīst – lai sāktu biznesu, ir jābūt tirgotāja gēnam, un viņam tāds ir.

Krištopans ar uzņēmējdarbību sāka nodarboties 1989. gadā, nodibināja kooperatīvu un tirgojās ar puķēm gan Latvijā, gan Krievijā. «Atceros, ka vecāmamma mani atbalstīja, bet mamma rāja, ka citi strādā solīdus darbus, bet es tirgonis,» viņš smej. Vēlākos gados viņš izveidoja kokapstrādes firmu «Dardedze», bija viceprezidents Latvijas–Īrijas kopuzņēmumā «Interbaltija», bet 1994. gadā kļuva par galveno akcionāru akciju sabiedrībā «Vācijas–Latvijas banka». 1997. gadā šī banka tika pārdota tagadējai «Swedbank». «Man padomju gados vēl no basketbola laikiem bija daudz paziņu gan Padomju Savienībā, gan manai kundzei bija radi Vācijā, uz kurieni pēc radu izsaukuma ar žiguli braucām ciemos 80. gados. Tur iepazinos ar vāciešiem, izveidoju kontaktus, kas vēlāk noderēja arī biznesā. Lai nodarbotos ar biznesu, ir jābūt ķērienam un nav jābaidās riskēt. Nekas nenāk viegli. Lai nopelnītu naudu, ir jābūt gatavam dažādām barjerām. Vieni pie pirmās barjeras nobīstas, bet citi iet pāri desmit tādām un kaut ko sasniedz. Es zinu daudzus cilvēkus, kas ir nopelnījuši lielu naudu, bet nav mācējuši to noturēt, pazaudējuši. Jāatceras arī, ka cenu daudzām lietām nosaka pieprasījums. Piemēram, kad 80. gadu beigās tirgoju puķes, vedām tās uz Krieviju. Mana sieva Aija stāvēja Sanktpēterburgā un pārdeva ziedus. 7. marta vakarā viņa bija palikusi vienīgā ar puķēm, jo visiem pārējiem jau bija izpirktas. Un tad atceros, ka kāds rindas galā kliedza, lai pārdodot par desmit, nevis deviņiem rubļiem, lai nav jāizdod tas viens rublis, jo tad rinda ies ātrāk uz priekšu,» atminoties piedzīvoto,smaida Krištopans.

Ģimene kā komanda

Viens no biznesmeņa ķērieniem – zibenīgi pieņemt lēmumus – viņam attaisnojies arī jaunībā, kad viņš vēl bija basketbolists. «Svinējām draugam kāzas, ap 150 cilvēku, un secinājām, ka uz galda nav maizes. Es kā jau komsorgs aizgāju uz virtuvi un sāku griezt lieliem gabaliem. Pēkšņi aiz muguras dzirdu balsi: «Nu kas tā maizi griež?» Pagriezos un teicu: «Es tevi precēšu!» Tā mēs jau esam kopā nodzīvojuši 36 gadus,» stāsta Krištopans. «Man ir pirmā un vienīgā sieva,» viņš smaidot piebilst. «Sākumā jau viegli nebija, bet esam izaudzinājuši trīs bērnus, Aija tagad vada mūsu nekustamo īpašumu biznesu, es varu spēlēt golfu,» viņš atkal smej. Uz Andra Kiviča jautājumu, kā viņiem izdevies nodzīvot kopā tik garus gadus, Krištopans atbild: «Varbūt tāpēc, ka mēs vienmēr esam bijuši kā komanda. Aija jaunībā palīdzēja tirgot puķes, tagad arī strādā ģimenes biznesā, arī dēls Kristaps un meita Nikola strādā pie manis, esmu par to ļoti apmierināts. Dēls Kaspars darbojas patstāvīgi, atsevišķi no manis un naudu man neprasa.» Krištopans arī stāsta, ka savulaik dēlus sācis radināt pie biznesa ar to, ka nav devis viņiem naudu. «Nauda laimi nenes. Un, ja kādam kaut kas tiek par brīvu, viņš to nemāk novērtēt. Nauda pašam ir jānopelna, tad tai ir cita vērtība. Tāpēc es kādreiz dēliem nedevu naudu, viņiem tās mūžīgi pietrūka, bet tā viņi iemācījās pelnīt. Tiesa, tas, kam nekad neesmu žēlojis naudu, ir izglītība. Tur esmu bērnos ieguldījis daudz. Un tas atmaksājas.» .

Holmss Smalkās aprindas – skandalozi un tieši