Mūžībā aizgājis latviešu rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš (25.12.1926.–29.03.2022.).

Zigmunds Skujiņš ir viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem. Pazīstamāko Skujiņa darbu vidū ir romāni "Kolumba mazdēli" (1961), "Kailums" (1970), "Gulta ar zelta kāju" (1984) un "Miesas krāsas domino" (1999).

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Zigmunda meitai Ingai Skujiņai personīgi, tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.

GAIŠĀ PIEMIŅĀ ATVADU FOTOGALERIJA

Foto no Lia Guļevskas arhīva un masu plašsaziņas līdzekļiem.

Viņš ir viens no izcilākajiem un populārākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, kura darbi jau 50. gadu otrajā pusē atjaunoja saikni ar neatkarības perioda latviešu literatūru: "Gan daiļliteratūrā, gan publicistikā un sabiedriskajā darbā Zigmunds Skujiņš aicinājis noticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Kā viens no izcilākajiem prozistiem un latviešu stāsta un noveles meistariem 60.–70. gadu mijā Zigmunds Skujiņš radikāli mainījis latviešu prozas kopainu un aizsāka latviešu moderno prozu, 80. un 90. gados radījis izcilus romānus un laikabiedru portretējumus."

Daudzi Skujiņa darbi veltīti Latvijai nozīmīgām personām, kā arī autors romānos kā prototipus bieži izmantojis zināmas personas.

Zigmunds Skujiņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem. Viņa grāmatas tulkotas krievu, lietuviešu, ukraiņu, bulgāru, gruzīnu, angļu, poļu, čehu, igauņu, slovāku, ungāru, rumāņu valodā, atsevišķi stāsti publicēti arī spāņu, itāliešu, franču, vācu, somu, baltkrievu un moldāvu valodā.

2009. gadā romāns "Miesas krāsas domino" iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā 30 grāmatu sarakstā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas akcijā "Lielā lasīšana" romāns "Gulta ar zelta kāju" ierindots latviešu simt iemīļotāko daiļliteratūras grāmatu vidū.

Žurnāliste, rakstniece un radio ētera personība Lia Guļevska raksta:

"Šorīt saņēmu bezgala skumju ziņu – šo pasauli atstājis mans mīļais, mīļais rakstnieks ZIGMUNDS SKUJIŅŠ. Ne ar ko nesalīdzināms VĀRDA MEISTARS! Erudīts, gaišs, sirsnīgs, iejūtīgs, atsaucīgs, asprātīgs cilvēks.

Tieši vakar vakarā, nenojaušot jau notikušo, atkal pārlasīju viņa „Jātnieku uz lodes”.  Lai šīs skumjās, grūtās ziņas izskaņā palīdz Skujiņa paša vārdi:

  „Rakstnieka darbs pēc savas dabas ir vientuļš. Balto lapu rakstnieks piepilda pie galda starp četrām sienām sēžot un rakstot – nedēļām, mēnešiem, gadiem ilgi. Bet rakstniekam pie rakstāmgalda jājūt apvārsnis.

 Tauta, tāpat kā jebkurš dabisks veidojums zem saules, ir pakļauta noteiktām likumībām un noteiktai kārtībai. Ja tu esi bērzs, tavi zari neaugs kā ozolam. Ja tu esi liepa, tavi zari neaugs kā bērzam. Un ne jau zaram pašam izšķirt, cik tālu tam sniegties. Un ne jau lapai pašai noteikt, kur augt-galotnē vai pazarē. Ja būsim vajadzīgi - mēs pastāvēsim.

Mūža gadiem aiztekot, arvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Kādu jauku dienu, kad es atkal redzēju sevi lidojam, notika kas tāds, ko nebija spējis iedomāties pat fantasts Minhauzens. Lode ar mani sāka runāt.

Es paraudzījos apkārt. Bija satumsusi nakts. Mēness dila, no spožuma bija atlikusi šaura iekava, kā iešņāpta ar zeltā iemērktu nagu.Un mēness tilti pār naksnīgiem ūdeņiem aicinoši ved turp, uz kurieni neviens drošāks tilts vēl nav uzbūvēts. Nez vai citādā pasaulē es vispār gribētu dzīvot. Man pietiek ar tādu pasauli, kāda tā ir.

Lode palaida smieklu. –Tu domā, ka pasaule  i r ?  Es domāju, pasauli  u z t v e r .

- Uz kurieni mēs lidojam? Uz kurieni tu mani nes? Uz kurieni skrien saule un mēness, galaktikas un universs, elektroni atomos un stari kosmosā?

-Uz kurieni skrien asinis tavās dzīslās? Uz kurieni skrien lielais un mazais pulksteņa rādītājs? Uz kurieni skrien lidojoša putna ēna?

 -Tu izvairies no atbildes, - es uzstāju. – Saki skaidri un gaiši – uz kurieni tu mani nes?

-Uz īstenību, kas lielāko tiesu pieviļ, un sapņiem, kas vienmēr būs skaistāki par īstenību”."