Armands Puče: «Izstrādājot Satversmi, gribēja ierakstīt, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder latviešiem, bet noteiktas etniskās grupas, starp kurām aktīvākie bija ebreji, panāca, ka ieraksta Latvijas tautai, nevis – latviešiem. Un šis bija ļoti apspriests jautājums 20. gados Latvijas sabiedrībā. Kurš tad izcīnīja šo valsti Brīvības cīņās? Latvieši redzēja, kā ebreji Liepājā sagaida vācu armiju Pirmā pasaules kara laikā, kā krievi tad, kad vajadzēja sisties, nekaroja, bet brauca atpakaļ uz savām sādžām, jo – viņiem jau nebija par ko karot. Nebija jau tā, ka Latvijas valsts tapšana tolaik bija visu Latvijas teritorijā dzīvojošu tautību kopīgs projekts, tas galvenokārt bija latviešu projekts. Latvietis ir izcils kompromisu meklētājs, bet, to darot vienmēr, visās situācijās un ar visiem, mēs kļūstam destruktīvi, un režīmi, kas nāk mums pāri, tad vienkārši mūs samaļ.» 

«Šis nav stāsts tikai par Herbertu Cukuru, šis ir stāsts par latviešu nāciju, par valsti. Arī grāmatas nosaukums Jūs viņu nekad nenogalināsiet attiecas ne tikai uz Cukuru, bet arī uz šo zemi,» – tā par savu jaunāko grāmatu saka žurnālists Armands Puče.

– Herberta Cukura vārds publiskajā telpā uzvirmo ar zināmu regularitāti – Ģenerālprokuratūra jau gadiem pēta viņa līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā; Cukura ģimene vēlas viņa mirstīgās atliekas pārbedīt Rīgas Brāļu kapos, bet tas ir atteikts; jau ilgāku laiku Raits Valters un Roberts Klimovičs strādā pie filmas par viņu; nesen tika izrādīts mūzikls par Herbertu Cukuru, tu – raksti grāmatu, un ir zināms, ka tuvākajā laikā iznāks vēl viena grāmata par viņu. Kas tevi saista šajā personībā?

– Ikdienā, garām skrienot dažādai informācijai un notikumiem, cilvēks kaut ko ievēro vairāk, kaut ko – mazāk. Varētu teikt, kārts «Herberts Cukurs» izkrita nejauši. Sāku pētīt, kas ir bijis šis vīrs. Vispārzināmā informācija par viņu, ko es saucu par pretīgām klišejām, jau sēž mūsu zemapziņā, bet es sāku pētīt sīkāk, un, jo ilgāku laiku tam veltīju, jo dziļāk grimu purvā... Sapratu, ka fakti ir pretrunā ar publiski tiražēto viedokli. Es nesapratu – kā tas var būt, ka tik nelietīgi, uzstājīgi un nekaunīgi vienu izcilu Latvijas personību pazemo visu mūsu priekšā. Un ne tikai pazemo, bet – iznīcina, un no tautas apziņas izravē to, ko šis cilvēks ir devis latviešu tautai. Man bija jautājums – vai tiešām šī pazemošana un nīcināšana bijusi tik nevainīga?

– No kuras puses – nevainīga?

– To puses, kuri Cukuram sējuši klāt dažādas birkas par notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Liekot kopā visu man pieejamās informācijas puzli, brīžiem uzdevu jautājumu – vai tiešām šīs sakarības redzu tikai es?

– Un kādas ir sakarības?

– Tas nav stāsts par Cukuru, bet par latviešiem. Tā es to redzu. Man šis ir stāsts par latviešu nacionālo pašapziņu. Par to, kā šī valsts tapa. Un tā tapa bez dziesmām un tautastērpiem, tolaik bija asinis, lai šī valsts izveidotos, vajadzēja karot. Puikām un vīriem, meitām un sievām bija augsta nacionālā pašapziņa. Tie bija latvieši, kas izcīnīja šīs valsts neatkarību. Mums jāsaprot – tas, ko latviešu tautai deva Brīvības cīņas, nav tikai valsts robežas, visā notikušajā ir ārkārtīgi daudz tā, ko mēs saucam par latviešu nacionālo kodu, kurā slēpjas atslēgas vārdi – godīgums, krietnums, strādīgums... Latvieši savu valsti uzbūvēja pēc šīm vadlīnijām, un tieši to arī cenšas iznīcināt, nelietīgi publiski pazemojot vienu izcilu latvieti, jo viņš personificē iepriekš minēto. Herberts Cukurs ir simbols, ļoti spilgta personība pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, ar savu talantu, spējām, zināšanām un uzņēmību viņš atrodas pasaules aviācijas attīstības epicentrā. Tieši tajā laikā pasaulē attīstās aviācija un visi, kas tajā darbojas, ir apbrīnas vērti cilvēki, jo viņi uzdrīkstas, un viens tāds ir latviešiem – Cukurs, kurš, starp citu, nācis no ļoti vienkāršas strādnieku ģimenes. Atceramies – Cukurs 1933. gadā paškonstruētā lidmašīnā bija veicis lidojumu uz Gambiju, 1936. gadā – uz Tokiju, un tolaik pasaulē tas nebija pašsaprotami, tas bija brīnums visai pasaulei. Kad pirms Otrā pasaules kara Cukurs savu bumbvedēja prototipu bija aizvedis uz starptautisku izstādi Somijā, tas raisīja vispārēju izbrīnu un jo īpaši par to, kā latvieši ir spējuši izveidot tam laikam modernu bumbvedēju. Rokoties dokumentos, visu laiku vēlējos atrast to brīdi, kad šim vīram rodas domas par nepieciešamību apslaktēt cilvēkus. Neko tādu es neatradu. Un tad es uz visu skatījos plašāk – kāds ir tas laikmets, kas notiek sociālajā, kultūras un politikas jomā ne tikai Latvijā, kādas ir tā saukto lielo valstu intereses... Un tad aina ir pārsteidzoša. Tieši tāpēc šī nav grāmata par Cukuru, bet – par latviešu tautu.

– Sanāk, ka vēršanās pret Cukuru, tavuprāt, ir vēršanās pret latvieša intelektuālo potenciālu, latviešu uzdrīkstēšanos domāt un darīt?

– Tieši tā. Kad 1940. gadā nāca iekšā krievi, 1941. gadā – vācieši, pēc tam – atkal krievi, viņiem galvenais bija iznīcināt vērtību nesējus, veiksmīgus, gudrus, sabiedrībā zināmus cilvēkus, tos, kas kaut ko ir sasnieguši. Tiem arī ķērās klāt. Vieni izveda, citi – darīja visu, lai izskatās, ka tie ir latvieši, kas veic grautiņus un vēršas pret ebrejiem, turklāt tas pat dokumentos ierakstīts – panākt, ka visas nekārtības un zvērības dara vietējie. Maza atkāpe – izstrādājot Satversmi, gribēja ierakstīt, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder latviešiem, bet noteiktas etniskās grupas, starp kurām aktīvākie bija ebreji, panāca, ka ieraksta Latvijas tautai, nevis – latviešiem. Un šis bija ļoti apspriests jautājums 20. gados Latvijas sabiedrībā. Kurš tad izcīnīja šo valsti Brīvības cīņās? Latvieši redzēja, kā ebreji Liepājā sagaida vācu armiju Pirmā pasaules kara laikā, kā krievi tad, kad vajadzēja sisties, nekaroja, bet brauca atpakaļ uz savām sādžām, jo – viņiem jau nebija par ko karot. Nebija jau tā, ka Latvijas valsts tapšana tolaik bija visu Latvijas teritorijā dzīvojošu tautību kopīgs projekts, tas galvenokārt bija latviešu projekts. Tomēr latvieši nekad nav vērsušies pret ebrejiem, kā tas bijis daudzviet Eiropā, pirms Otrā pasaules kara Latvija bija vienīgā valsts Eiropā, kas uzņēma ebreju bēgļus, tad kāpēc lai viņi pēkšņi kļūtu neiecietīgi pret šo nāciju? Kad ienāca vācieši, sākās propaganda, kuras galvenais uzdevums bija stāstīt, cik nelietīgi bijuši ebreji pirmās padomju varas laikā. Latvieši noklausās, bet – nepiedalās. Protams, visās nācijās ir bijuši kolaboracionisti un pasīvie vērotāji. Es uzskatu, ka Cukurs, kas bija ļoti redzama personība, tika izmantots kā mārketinga elements – tika izmantota viņa seja, viņš tika izmantots. Lielas izvēles viņam nebija, turklāt bija arī tādi, kas apsūdzēja viņu sadarbībā ar sarkanajiem.

– Tas ir fakts – Cukurs taču bija Krievijā 1941. gada pavasarī.

– Viņam piedāvāja sadarboties ar Krievijas aviokonstruktoriem, jo tajā brīdī bija skaidrs, ka karā, kas ir neizbēgams, aviācijai būs izšķiroša nozīme. Aviokonstruktori risināja Staļina uzdoto – kā būt gataviem karam, viņam piedāvāja pārcelties uz Krieviju. Tieši Cukura talants, pieredze kā konstruktoram un lidotājam arī bija izšķirošais apstāklis, kāpēc viņu neaiztika padomju vara, jo viņi ticēja, ka Cukurs piekritīs, viņu varēs izmantot kara aviācijā. Vēl viens faktors – draudzība ar Jaunāko Ziņu līdzstrādnieku Jūliju Lāci, kurš bija arī Viļa Lāča pirmajā valdībā, bet kuru vēlāk represēja. Krieviem bija skaidrs, kur un kā izmantot Cukuru. Un arī vāciešiem bija skaidrs, ko ar viņu darīt. Patiesībā Cukura stāsts ir stāsts par to, kurš raksta vēsturi, vai – kam liek rakstīt vēsturi, kādi dokumenti nonāk līdz vēsturniekiem. Esmu žurnālists un ļoti labi zinu, ka bieži vien dokumentus, uz kuru pamata var veikt tā sauktos atklājumus, kāds ir iedevis žurnālistam, un, šķetinot tālāk – šim kādam ir savas konkrētas intereses. Arī mūsdienās latviešiem nevajadzētu zaudēt savu skaidro un aukstasinīgo skatu uz notiekošo.

Cukurs simbolizēja neatkarīgās Latvijas stāju un, mūsdienu terminoloģijā runājot, veiksmes stāstu. Cukurs ir pelnījis ne tikai apbrīnu, bet arī cieņu un godāšanu, jo nav neviena dokumenta, kas pierādītu, ka viņš nodarījis ko sliktu. Tā ir personība, ko latviešiem vajadzētu godāt, un tam nav nekāda sakara ar noziedznieka glorificēšanu. Kāds viņš noziedznieks? Tad jau Rainis ir tāda sarkanā lupata, ka nelabi metas. Par kādu naudu tad Rainis dzīvoja trimdā? Mūsu speciālie dienesti ļoti labi saprata, kas ir Rainis kā dzejnieks, bet vienlīdz labi zināja, kā viņš tiek izmantots. Nebūsim naivi – ne velti viņu neizvirzīja Latvijas prezidenta amatam, jo bija skaidrs, ka Šveicē viņš nav pārticis tikai no saviem honorāriem, un ne tikai tajā laikā... Protams, par to negrib runāt.

– Tu tikies ar Cukura ģimeni?

– Jā, ar dēlu un meitu, kas dzīvo Brazīlijā.

– Grāmatā ir versija, ka nogalinātais, kas tiek uzdots par Cukuru, nemaz nebija viņš. Tā ir tava kā rakstnieka vai arī tā ir Cukura ģimenes versija?

– Tā ir mana versija. Šis darbs ir proza, bet ir daudz apliecinājumu tam, ka Herberts Cukurs no šīs zemes pazuda ļoti mīklaini. Pilnīgi skaidrs – viņu negribēja nogalināt, bet – nolaupīt, atvest uz PSRS. Starp citu, sākumā ebreji kratījās vaļā no saistības ar šo notikumu, pēc 30 gadiem viņi pat izdeva brošūriņu par šiem notikumiem. Tas nozīmē – savulaik šajā plānā notika īssavienojums, protams, es nezinu – starp ko un kas to izraisīja. Skaidrs, ka cilvēku, ko grib nogalināt, nesacērt gabalos, neliek kastē un katrā ziņā – nenogaida vairākas nedēļas, kamēr līķi vairs nevar atpazīt, un tikai tad citu valstu policijai paziņo par notikušo, mudinot noticēt – tas ir Herberts Cukurs. Izskatās pēc specdienestu spartakiādes, kurā grib lielīties ar saviem panākumiem – tikšanu galā ar 65 gadus vecu vīru, kurš dzīvoja neslēpjoties.

– Nelaupot lasītājiem intrigu, tomēr gribu vaicāt – vai grāmatā pieminētā kinofilma un detaļa par zobu protēzēm ir literāra fantāzija?

– Tas ir fakts.

– Tu nebaidies, ka par tevi teiks, ka tu ej maldu ceļus, ka tieci izmantots?

– Mana atbilde ir grāmatā. Vīriem, kas Herbertu Cukuru it kā novākuši no dzīves ceļa, nekad nav bijusi drosme atklāti pateikt – es to izdarīju, labu darbu cilvēcei. Interesanti, ka viņi ir anonīmi. Viņi apsūdz cilvēkus, un uzskata, ka viņi var slēpties kaut kādā īpašā komforta zonā. Un vispār ir vēl viens jautājums – vai tā cilvēka, kurš neslēpjas un pat aicina rīkot tiesu, liekot galdā pierādījumus, nogalināšana bez tiesas ir vai nav slepkavība? Nevajadzētu aizmirst, ka ar ebreju radikālā spārna palīdzību Cukura jautājums tika aizbīdīts pat līdz ANO. Uzsveru – ar radikālā spārna palīdzību. Un nevajadzētu aizmirst, ka visus radikālos spārnus, visas revolūcijas – lietussargu, oranžās, tvitera vai vēl kādas citas – kāds veicina, provocē un finansē. Viss ir vienkārši.

Stāstu, kurā Cukurs no izcila lidotāja pārvēršas par tūkstošiem cilvēku slepkavu, veicina ebreji, bet jautājums paliek – kas to pasūta?

Herberts CUKURS

• Latviešu aviators, konstruktors

• Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, miršanas apliecība joprojām nav noformēta, bet tiek uzskatīts, ka Mossad aģenti viņu nogalināja 1965. gada 23. februārī Urugvajā

• Tiek uzskatīts par Otrā pasaules kara noziedznieku, bet nekad nav tiesāts

• Bērni – Ilgvars (no pirmās laulības), Gunārs, Herberts, Antinea un Ričards

• 1919. gadā sācis dienestu Latvijas armijā

• Laika posmā no 1926. līdz 1934. gadam konstruējis planieri un trīs lidmašīnas

• 1933. gadā paškonstruētā lidmašīnā veicis lidojumu uz Gambiju, 1936. gadā – uz Tokiju

• Publicējis dienasgrāmatu Mans ceļojums uz Gambiju (1937), romānu Starp zemi un sauli (1937)

• Bijis Vācijas drošības dienesta (SD) Latviešu drošības palīgpolicijā jeb tā sauktajā Arāja komandā, kas Otrā pasaules kara laikā piedalījās aptuveni 25 tūkstošu cilvēku iznīcināšanā

• Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra pēc gadiem ilgas izmeklēšanas joprojām nav devusi savu atzinumu par Herberta Cukura līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā. Saņemtā informācija no ārvalstīm, tostarp no Krievijas, nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā. Šā gada sākumā Ģenerālprokuratūra pēc atkārtota lūguma Izraēlai nav saņēmusi informāciju par šo lietu

• Herberta Cukura ģimenei atteikta viņa pārbedīšana Brāļu kapos

• Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1937)

• Saņēmis Harmon Trophy – starptautisku apbalvojumu par īpašu ieguldījumu pasaules aviācijā (1933)

Holmss Smalkās aprindas – skandalozi un tieši