Gulēšana uz grīdas skolās, ilgstoša prombūtne no vecākiem, fiziska un psiholoģiska slodze, kuru grūti izturēt pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem. Iespējams, tādu slodzi kā Dziesmu svētkos, iespējams izturēt tikai postpadomju telpā augušajiem, pauž mūziķe Igeta Gaike, kas pati piedalījusies svētkos kā diriģente.

Mūziķes Igetas Gaikes viedoklis:

Lasu par bērnu ģībšanu Mežaparka estrādē, un tas ir loģiski, ka bērni nevar izturēt šādu slodzi. Aizpagājušos Dziesmu svētkos biju 120 bērnu no Liepājas 6. vidusskolas diriģente. Nakšņojām uz grīdas, līdz pustrijiem naktī stāvējām rindā uz vienīgo dušu, puspiecos bija jāceļas, piecos jāēd cīsiņi, pussešos jāizbrauc uz mēģinājumu. Mazie bērni pēc divām dienām šāda režīma bija panikā.

Es viņus atstāju skolā gulēt, saprotot un izjūtot viņu vajadzības. Nekādi spēki mani nevarēja pāri šo bērnu patiesajām vajadzībām piespiest viņus doties uz bezgalīgi garajiem mēģinājumiem! Mēs, skolotāji, uz maiņām devāmies naktīs kaut kur izgulēties-pie radiniekiem, draugiem, jo paši kritām no kājām. Pie “ātrās palīdzības” busiem toreiz visbiežāk devās tieši skolotāji. Bērniem pusdienās deva līdzi “sauso pārtiku”, un tikai pašā vakarā viņi atkal dabūja vārītu ēdienu. Kopš tā laika Dziesmu svētkus skatos televīzijā, un pārdomāju, ka šo visu var dabūt gatavu tikai ar postpadomju bērniem.

Rīdziniekiem, protams, ir vieglāk – viņi nakšņo savās gultiņās, vecāku aprūpēti, klusumā un mierā. Zinu, kā pirms koncertiem vai konkursiem satraucas mani studijas dziedātāji, kā ķermenis signalizē par stresu, un kā viņi to izpauž visdažādākajos veidos, kaut mammas ir klāt. Taču Dziesmu svētki ir ilgstošs emocionāls, fizisks pārbaudījums – bez vecākiem un ar tik dažādi bērnus izjūtošiem skolotājiem. Vienīgā patiesā vērtība ir katrs cilvēks. Lai dzimst radīšanas prieks! Nevis “izturēt”, “paciesties”, “saņemties”…